Klāt lietus čabinoša diena – svētki skolotājiem, kurus svinam katru gadu oktobra pirmajā svētdienā. Svētku pasākumi notikuši gan ceturtdienas pievakarē pie kafijas tases uz kastaņu rotāta galda un saksofona mūzikas pavadījumā, gan piektdien, saņemot mīļus apsveikumus un pārsteigumus no skolēniem, kam sekojuši draudzīgi braucieni uz Cēsu pili, Salacgrīvu, Likteņdārzu un citām Latvijas vietām. Par svētku dienu to var saukt jebkurš, jo bez mammas pamācībām, tēta piemēra, vecmāmiņas un vectētiņa zināšanām neesam izauguši neviens. Tāpat katrs mācām savus bērnus: stāstām, kā ozols zied pavasarī, ko bites dara vasarā, kad dzērves lido uz dienvidiem un kāpēc mamma mīl tēti. Tāpēc Skolotāju diena ir svētki katram.
Skolotāju ir daudz: latviešu valodas, matemātikas, mūzikas, dejošanas skolotāji, treneri, direktori, klases audzinātāji un citi skolotāji. Šajā saimē ir arī logopēdi, kas ikdienā māca bērnus, attīstot viņu runu un valodu.
Skolotāju dienas rītā sarunājos ar pirmo logopēdi Valmieras pusē Martu Kļaviņu – bezgala sirsnīgu, gudru un aktīvu cilvēku, kurai skolotāja darbs noteikti ir sirdsdarbs. Martas kundze saka, ka jau pirms vairākiem gadu desmitiem katrā klasē 3 – 7 ķipariem bija nepieciešama logopēda palīdzība. Pieredzes bagātā logopēde vienmēr mudinājusi vecākus ieguldīt laiku un darbu savos bērnos: to, ko vecāki iedos tagad, ar to bērni dzīvos visu dzīvi. Bērnam ir viens mūžs, vēlāk, kad vecākiem atradīsies laiks, nebūs vairs iespēju papildināt nokavēto. Pašapkalpošanās prasmes, valodas attīstība, sarunas, vērošana attīstās noteiktā laikā, ja nokavē šo īpašo laiku, atgūt zaudēto vairs nav iespējams. Bērnam jādzird normāla valoda. To nevar aizstāt ar ierakstu datorā, radio vai televizorā. Martas kundze ir pārliecināta: katra tehniska ierīce skaņu vairāk vai mazāk izkropļo. Dators ir tikai kā rakstāmspalva, lāpsta vai cits darba rīks. Valoda attīstās dzirdot, klausoties. Mums katram atrodas kaut nedaudz laika gatavot ēst un baudīt maltīti. Te ir iespēja pastrādāt dubultā: paņemiet bērnu blakus, pastāstiet: „Redzi, es griežu gaļu. Tagad to lieku uz pannas. Jūti, kā smaržo cepta gaļa?” Nevajag bērnam jūsu teikto likt atkārtot, viņam pietiks, ja jūs runāsiet ar viņu kā ar cilvēku, nevis tāpēc, ka jāmāca. Bērns visu dzird, patur sevī un pēc laika jau dzirdēsiet, kā viņš jūsu teikto izspēlē ar saviem vienaudžiem vai rotaļlietām.
Logopēdei Martai Kļaviņai ir svarīgi, kā viņas skolniekiem klājas lielajā dzīvē. Viņa saka: „Ja satieku savu skolēnu, kurš bērnībā stostījies, un viņš uz manu jautājumu tūlīt var atbildēt, es aiz prieka lecu gaisā! Tas ir gandarījums.”
Patiess, argumentēts un nepārspīlēts novērtējums nepieciešams katram – skolotājam par paveikto darbu, bērnam par piepūli un centību, vecākiem par mīlestību, pacietību un sirdssiltumu. Iekrāsosim savu pasauli ar mirkļiem, kuri dara mūs laimīgus, kaut tās ir tikai sekundes simtdaļas, jo tikai laimīgs cilvēks spēj un drīkst mācīt citus. Lai kļavu lapu zelts un kastaņu salūts priecē mūs visus svētkos!
Ilona TROPA
Valmieras sākumskola | Logopēde