Entertainment Archives | Page 13 of 13

Puķes brauc uz pilsētu

Brīvdienas pilsētā? Bieži tas notiek tā: ģimenes tusē pa lielveikalu, kaut arī ne visi ar šo aktivitāti ir apmierināti. Sieva ašā gaitā steidz visu apskatīt, tikmēr vīrs galvu nodūris un, kājas slinki cilādams, iet viņai līdzi dažus soļus nopakaļ. Bet varbūt viņus apmierina tieši šādi pavadīt laiku?

Pavisam citādas sajūtas pārņem, sastopot mazdārziņu īpašniekus. Kas viņus dzen braukt ar sabiedrisko transportu uz 20 km attālo dārziņu ciematu? Mājās sēdēt dīvānā un gausties par dzīvi taču ir vieglāk. Bet viņi izvēlas sarežģītāko un, šķiet, pareizāko nodarbi.

Cik patīkami svētdienas vakarā braukt ar viņiem kopā mājās no laukiem uz pilsētu! Jūtos kā dīkdienis ar lakotiem nagiem, elegantu rokas somu un firmas džinsos, bet esmu bezgala priecīga par iespēju baudīt īpašo atmosfēru.

Autobuss pilns ar pasažieriem. Gandrīz visi braucēji ir cilvēki ar baltiem matiem, gudrām sejām un lielu dzīves pieredzi. Brauc tantuki, onkulīši, pārīši. Dažām sieviņām spurojas akurāti ķemmētie gaišie mati, citai omulīga puķaina cepurīte vai raibs lakatiņš galvā, kas sargā no saules. Redzu arī feinu rozā adītu cepurīti ar lillā bumbuli un smaidīgas acis aiz brillēm. Onkas uzlikuši naģenes. Kādu rotā uzraksts “Edecco”, citu “Jack Daniel`s”. Komiski, bet mīļi.

Braucēji sagrupējušies – paziņas sēž netālu viens no otra, dalās pieredzē dārza darbos un, kāpjot ārā no autobusa, skanīgi atvadās: “Visu labu!”

Rokas! Visas kā viena – vēja appūstas un zemē sastrādātas, raupjas, bet domāju, daudz ko prot. Vaigi sārti, jau apbrūnēti ar pavasara saulīti izskatās dabīgi un veselīgi.

Autobuss smaržo pēc dārza. Katram braucējam klēpī pīts groziņš, ļoti reti maisiņš. Tur ir visi šī brīža dārza labumi, svaigums un veselība, zaļumi. Bet puķes! Tās brauc uz pilsētu veseliem klēpjiem. Izturīgās ir staltas, bet tās, kuras prasīgākas pēc mitruma, mazliet noliekušas galotnītes, bet smaržo. Tāds skaistums, ka smaids parādās pat skeptiķa sejā. Pilsētā ierodas puķes, pilsēta būs bagātāka un skaistāka.

Kad tuvojas galapunkts, visi spriež par aktuālo: kurš pilsētas autobuss tūlīt būs pieturā; kas notiks, ja to nokavēs; un ir novērotāji, kas kontrolē, vai autobuss jau netuvojas.

Zinu, ka nav viegli: braukt autobusā uz dārziņu, visu nepieciešamo vedot līdzi, strādāt dārzā garo dienu pat tad, ja tirpst pirksti un sāp mugura, savest ražu uz pilsētu neskaitāmās reizēs pītajā groziņā… Viņi ir noguruši, bet priecīgi un apmierināti. Un viņus vērojot, tāda kļūstu arī es. Šādas sajūtas noteikti nesniedz lielveikalu apmeklējums.

Ilona TROPA

Ieguldījums bērnu runas un valodas attīstībā Ziemassvētku laikā

Pienācis Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Četras nedēļas ir pietiekoši ilgs laiks, lai paspētu ne tikai sagaidīt Ziemassvētkus, bet dot vērtīgu ieguldījumu bērna runas un valodas attīstībā.

Aizdedzinām pirmo adventes svecīti. Divgadīgs bērniņš apgūs jaunus vārdus caur sajūtām, ko pats izbaudīs: gaišs, tumšs, spoža, silta, karsta. Trenējam elpošanu, mācām bērnam pūst. Pūt lēni svecīti, lai nenodziest! Nopūt svecīti, jo iesim ārā, svecīte nedrīkst palikt degot! Liekas, tas ir tik vienkārši, bet arī vienkāršas lietas bērnam ir jāmāca un vairāki desmiti reižu jāatkārto.

Gatavojam adventes vainadziņu kopā ar bērnu. Nekas, ka veikalā vai tirgū nopirktais būtu greznāks, toties kopā veidotais ir mīļāks un dod treniņu izdomai, iztēlei, pirkstiem, sajūtām. Pietiek, ja ap metāla stīpiņu stingri apliekam saburzītu papīru: avīzi, kreppapīru un aptinam ar greznāku un piemērotas krāsas materiālu: lentīti, audumu, un dekorējam, pielīmējot zvaigznītes, bumbiņas, pārsliņas. Vidū liekam sveci. Darba procesā ļaujam bērnam visu saskaitīt, pataustīt, pasmaržot, nosaukt krāsas. Tā vairosim bērna sajūtas un vārdu krājumu.

Ir laiks arī uzcept pīrādziņus: brūnus, spīdīgus, nosmērētus ar oliņu, kuru sakūluši veikli maza bērna pirkstiņi. Darbošanās ar mīklu, veidojot pīrādziņus, ir laba terapija, lai bērns gūtu maksimālu baudījumu no procesa. Skaitām līdzi sen zināmu dzejolīti: Pīrāgam, nabagam, Abi gali apdeguši!

Pēc četrām adventēm klāt lielais notikums. Vienojieties jau laikus, kā visi kopā mājās atnesīsiet eglīti. Smarža, krāsa un asums jāizbauda, cik tik lien, lai bērns atceras un sajūt, kāda ir eglīte un vēlāk saviem bērniem var pastāstīt, ka eglīte ir ne tikai zaļa, bet arī smaržīga, asa, durstīga, smaga, slapja, liela, gara, skaista, jauka.

Dāvanas gatavo ne tikai Ziemassvētku vecītis ar palīgiem rūķiem, bet arī visi ģimenes locekļi: mamma, tētis, bērni, omīte, vectētiņš. Parādiet bērnam, kā ada zeķes! Varbūt zeķēm noderēs mazuļa sapītas pīnītes, ko glīti apsiet apkārt. Pašu zīmēti un 5 – 6gadīgu bērnu rakstīti apsveikumi vecvecākiem – kas var būt labāks par šo! Visiem būs prieks par paveikto un bērnam veicinātas skaņošanas un rakstīšanas iemaņas, bez kurām skolā neiztikt.

Dzejoļi, dzejoļi, dzejoļi! Runāt precīzi, ritmiski, ar izteiksmi – tas attīsta valodas un ritma izjūtu. Garos dzejoļus var sadalīt pa gabaliņiem, pa fragmentiem, pa pantiņiem un dot iespēju runāt visai ģimenei – būs Ziemassvētku uzvedums.

Pagaršot deviņus ēdienus ir vērtīgs vingrinājums garšas sajūtām. Nevajag daudz, pietiek pa kripatiņai, galvenais, lai garšas atšķiras: skāba, sāļa, rūgta, salda. Zirņi, pupas, piparkūkas, gaļiņa…

Kad durvis ver Ziemassvētku vecītis un lasa bērna rakstītās vēstules, tad sajūsma pārņem ne tikai bērnus, kuri vairs pat īsti netic vecīša esamībai, bet arī pieaugušos. Mēs atgriežamies bērnībā un kopā ar saviem bērniem atkal no jauna izdzīvojam patīkamas, mīļas atmiņas, jūtamies kā bērni un mācām bērniem būt patiesiem, stipriem, ticēt labajam.

Ziemassvētkos nevajag lielu dāvanu maisu, dārgas rotaļlietas un izsmalcinātus dzērienus. Ziemassvētkos nepieciešama mīlestība, sirsnība, patiess acu skats un labi vārdi, ko pateikt visiem, kas mums apkārt.

Ilona TROPA

Valmieras sākumskola | Logopēde

Pirmais lidojums ar gaisa balonu

Gaisa balonu festivāls “Valmieras kauss 2012”

12th Latvian Open Hot Air Balloon Championship | Valmiera CUP 2012

Mani vienmēr ir vilcis uz lidošanu. Lidot pašam, nevis tā vienkārši sēdēt lidmašīnas salonā, lai gan arī tas ir lieliski. Jau bērnībā, kad dzīvojām blakus Valmieras lidlaukam un regulāri kritām uz nerviem pilotiem ar savu dīkšanu palidot. Vēl tagad atceros to kolosālo sajūtu, kad pirmo reizi nokļuvu “kukuruzņika” dārdošajā kabīnē un krītot gaisa bedrēs, beidzot pa īstam … LIDOJU. Iemācīties un lidot pašam tā arī līdz šim nav sanācis. Arī ar izpletni vēl neesmu izlēcis. Tie ir divi no maniem neizdarītiem darbiem – pagaidām neizdarītiem. Nebūt ne visas vēlmes piepildās, kā mēs to klusībā gribētu. Un būtībā jau pat labi, ka nepiepildās – tad ir par ko pasapņot, uz ko tiekties …

Piedāvājums lidot ar gaisa balonu atnāca negaidīti. To man šovasar vienkārši ģimene uzdāvināja dzimšanas dienā. Laikam pārāk bieži biju muldējis par šo lidošanas tēmu. Tā kā jālido vien būtu, ja es pat to negribētu – neesam jau te nekādi “knapsieriņi”. Pasākums notika jūlijā, starptautiskā gaisa balonu festivāla “Valmieras kauss 2012” (12th Latvian Open Hot Air Balloon Championship, Valmiera CUP 2012) laikā. Zinot, ka skeptiski skatos uz dažādiem pop-rakstura pasākumiem, tad dāvinātāji bija parūpējušies par iespēju man lidot nevis tūrisma režīmā, bet reālā gaisa balonu sacensību atmosfērā – lidoju sacensību laikā, kopā ar vienu no spēcīgākajām pilotēm Latvijā Kristīni Vēveri.

Viss notika vienkārši un bez garas runāšanas – piezvanīju, noskaidroju starta laiku, iekāpu džipā un tempā devāmies meklēt piemērotu starta vietu. Viss turpmākais man atgādināja vecos labos laikus, kad regulāri kāpu kalnos – laikus, kad “zāle bija zaļāka un debesis zilākas”. Putekļi, ātrums, – bet ne haoss, psihošana. Katrs zina, ko dara un zina, kā panākt rezultātu. Vienota komanda. Man tas patiešām ļoti patika. Es nepazīstu šos cilvēkus, taču labi zinu šo funktieri … šos skatienus, runas manieri u.t.t. – tas ir stāsts atkal par kalnos kāpšanu.

Startējam pl.19:40, vertikāli, balons strauji uzņem augstumu. Sajūtas atrodoties tur gaisā ir vienreizējas! Tas nebūt nav tā kā lidmašīnas kabīnē, jo tur tomēr atrodies aiz “sienas”, kura norobežo un emocionāli pasargā no ārpasaules. Tu stāvi mazītiņā gaisa balona grozā, kurā knapi var izgrozīties 2 cilvēki, jo nepieciešama vieta arī gāzes baloniem, un viss, kas pasargā no brīva kritiena, ir groza grīda. Vējš, plašums, fantastisks skats visapkārt. To aprakstīt ir pagrūti, tas ir jāizjūt pašam.

Kad ieraugām debesīs gaisa balonu, tad šķiet, ka tas ir tāds visai tūļīgs pasākums. Bet tas nebūt tā NAV. Tur augšā ir lietas, kas notiek pat ļoti ātri. Es nekad nedomāju, ka gaisa balons tomēr spēj būt tik manevrētspējīgs, ka spēj, piemēram, tik ātri mainīt augstumu. Arī to vadīt nebūt nav vienkārši. Pilnīgi noteikti ir vajadzīga liela pieredze, vēss prāts un pārliecība par to, ko dari. Bija jūtams arī tas, ka lidot augstu nebūt nav tas grūtākais. Tas ko redzēju es, liek man apgalvot, ka sarežģīti ir lidot tieši zemu virs sarežģīta reljefa un precīzi tajā piezemēties.

Piezemējāmies uz Pidriķu ceļa jau pustumsā, ap pl.21:00. Nebija vienkārši, jo ceļš pašaurs, blakus celmains purvs, otrpus ceļam mežs. Taču viss notika precīzi. Pēc tam turpat uz ceļa bija gan aizdomīga izskata tutenis manis iesvētīšanai/uzņemšanai gaisa kuģotāju aristokrātijā tā teikt “ar asinīm”, gan vispārējs ieskats gaisa balonu lidojumu vēsturē, šampanietis. Tika izsniegts arī apliecinājums manam lidojumam. Vairākas reizes dabūju arī ar kaut ko pa pakaļu – iespēja atspēlēties nebūs, jo pats neredzēju ar ko un no kura, tāpēc, ka tajā brīdī karājos ar galvu uz leju un lasīju uz balona groza grīdas noliktu karti. Salikām balonu un devāmies atpakaļ uz Valmieru, kur ieradāmies jau tumsā.

Daļa sabiedrības teiks apmēram tā: “Ko viņi tur ākstās, kāda jēga no tās lidināšanās, tikai lieki tēriņi, klapatas, nekāda komforta, labāk būtu darījuši ko citu – lielveikals, TV, internets” … un tamlīdzīgi.
Jums, mīļie, nav taisnība – uz šādiem cilvēkiem balstās pasaule!

Paldies visiem (ģimenei, “Vestabalt” gaisa balona komandai) par šo iespēju! Tas bija LABAIS!

Jānis TROPS

Gar Miegupītes krastiem

Beverīnas novada Kauguru pagasta pirmsskolas izglītības iestādes “Pasaciņa” kolektīva pārgājiens

Gar Miegupītes krastiem

Ilona TROPA

Valmieras sākumskola | Logopēde

Darbs dārzā – tas ir patīkami un skaisti! | Domāsim un darīsim kopā

Lasot dažādu literatūru un klausoties gudru cilvēku teiktajā, šoreiz radies apkopojums par darbu dārzā. Bērni ne vienmēr ir tie čaklākie ravētāji un palīgi dārza darbos. Bet, ja būsim gudri un ievedīsim bērnu dārzā no “sētas puses”, varbūt radīsim bērnā pārliecību, ka dārzā ir ne tikai balandas, nātres un usnes, bet agrāk nepamanītas vērtības. Tur pat ir brīnumaina pasaule, kas mainās, pārvēršas un aug. Nepieciešama tikai pacietība un mazliet izdomas, un to var katrs.

Bērni ir nepacietīgi, viņiem grūti ilgi gaidīt, gribas rezultātu redzēt uzreiz. Sēsim un stādīsim augus, kuri ātri dīgst, ātri aug un zied. Piemēram, kliņģerītes. Tām arī sēklas būs vērts izpētīt interesantās formas dēļ. Un jau pēc 2 mēnešiem varēsim plūkt ziedus vāzītē likšanai un žāvēšanai tējai.

Arī lieli augi ir interesanti bērniem. Kas var būt garāks par saulespuķēm!? Bērns jutīsies kā rūķis lielo puķu valstībā. Rabarberu lapas der kā lietus vai saulessargs. No kāršu pupām, veidojot tām karkasu no zariem, kur augiem aizķerties, iznāk vesels vigvams dzīvošanai. Vasaras beigās un rudenī bērniem lielais prieks par vareno ogu – ķirbi! Tad nu darbs rokām: rīvēt, griezt un baudīt to dažādos veidos pagatavotu. Vēl pie lielajiem augiem varam pieskaitīt kukurūzu, dekoratīvos dadžus, papardes, kāršu rozes, kannas, eņģeļtaures. Var slēpties garajos flokšos!

Bērniem der, ja drīkst garšot un ēst, tāpēc jāpadomā, varbūt varam atvēlēt vietu dārzā zirnīšiem, tomātiem, gurķiem, burkāniem, kurus bērni var baudīt, kad vien ir iekāre. Lai gan dārzeņi nav bērnu iemīļotākā pārtika, bet nepieciešamākā gan, tad vērojot un piedaloties pašam sēšanas, ravēšanas un novākšanas procesā, varam radīt interesi par dārzeņiem. Vairākas reizes no zemes izrauts, tīri notīrīts un apēsts burkāns vai redīss pieradinās bērnu pie dažādām garšām. Tāpat kabači, gurķi, ziedkāposti, kolrābji – ne vien labi izskatās, bet lieliski garšo. Arī ogas: jāņogas, upenes, mellenes, aronijas, plūmes un ķirši – būs vērtas gan dažādo garšu, gan krāsu dēļ. Varēsim kopā lasīt ogas ķīselim, pirmajam ievārījumam un noteikti svaigai apēšanai, lai krātu veselību ziemas periodam.

Bērniem patīk plūkt un dāvināt puķes. Centīsimies iekārtot dārzu tā, lai bērniem tiktu arī šis prieks. Der iestādīt viengadīgas, ilgi ziedošas puķes. Piemēram, samteņu ziediņus nolaužot, krūms ceros vēl kuplāk, bet bērnu smilšu kaste būs skaisti izrotāta. Tā tiks “darbinātas” maņas: oža, redze; vingrināti pirksti, saudzīgi plūcot ziediņus; un iztēle – no ziediem veidojot noformējumu.

Lai sasmaržotu un atšķirtu smaržas, iesēsim nedaudz piparmētras un kumelītes (tās derēs arī veselīgai tējai), matiollas, dilles, puķuzirnīšus. Vai ceriņi un maijpuķītes jau izsmaržoti?

Bērniem jāļauj visu pataustīt. Svarīgi, lai pirmā nenāktu vilšanās, satiekoties ar dadzi, latvāni, ērkšķotu krūmu, bet varētu plikām kājām izbaudīt mīksto, vēso zālienu, sataustīt asu gurķa kātiņu vai mīkstos pūpolu jēriņus. Bērns ar jums kopā varēs iepazīt dažādas lapu formas, lielumu, faktūru: garenas, apaļas, lielas, mazas, cietas, samtainas, gludas, asas.

Interesanti ir skanoši augi, kurus var ne tikai baudīt ar acīm, bet arī sadzirdēt. Kukurūza un citas graudzāles šalc un čaukst, nigellas sēklu pogaļas plīst ar paukšķi, bet spradzene nemaz nav noplūcama bez zīmīgā sprakšķa. Tāpat var paukšķināt arī fizāļu lukturīšus.

Dažas puķes tāpat kā bērni ir ļoti kustīgi. Vai esat parādījuši bērnam, kā saulespuķe “iet” līdzi saulītei, kā atveras un aizveras pusdienziedītes, pienenes un ūdensrozes (Brenguļos Abulā tās var baudīt katru vasaru)?

Bērni mīl pārsteigumus, tāpēc īpaši priecāsies par neparastiem augiem. Tomāti ir ne tikai sarkani, bet arī dzelteni, oranži un pat balti, lieli, ļoti lieli un mazi kā ķiršu odziņas. Kādi augs jūsu dārzā? Arī baltās jāņogas vienmēr šķiet gardākas un saldākas nekā sarkanās. Bet dekoratīvie ķirbīši ir tik dažnedažādi, ka pētīt varēsiet visu rudeni un vēl ziemā.

Paldies, bērniem par interesantajām logopēdijas nodarbībām, par centību pildot mājas darbus, piedaloties pasākumos un izstādēs gaidot Ziemassvētku rūķi un Lieldienu zaķi, par izdevušos K un smaidīgo S, par skanīgo dziedāšanu, par dažiem vērtīgiem čukstus vārdiņiem, par glītu krāsošanu un lietus saklausīšanu aiz loga, par labirinta pieveikšanu un saskaitīšanu līdz 5 un nebeidzamajiem komplimentiem!

Paldies ģimenēm par atbalstu un ieguldīto darbu visa gada garumā, par atnesto darba burtnīciņu, glīto mapīti, vienmēr izpildītiem mājas darbiem, vēstulītēm, jautājumiem un sirsnību pret saviem bērniem! Lai pacietība un spēks iesākto darbiņu turpināt!

Vēlu visiem interesantu, darbīgu, neaizmirstamu un mīļiem piedzīvojumiem bagātu vasaru!

Ilona TROPA

Valmieras sākumskola | Logopēde

Kauguru pamatskolas ekskursija uz Igauniju

Jāņa Endzelīna Kauguru pamatskolas kolektīva ekskursija uz Igauniju

Ūdenskritumi, Baltijas jūras krasts, Tallina

Ilona TROPA

Beverīnas novads | Logopēde

Supermetiens basketbola 3-p metienu konkursā

Logopēde un BJK “Gauja” badmintona trenere Ilona Tropa | Supermetiens basketbola 3-punktu metienu konkursā Sieviešu dienā | Vidzemes Olimpiskais centrs

Sieviešu diena, Vidzemes Olimpiskais centrs, basketbola spēle Valmiera-Ventspils.
Tas bija LABAIS!!!
Ilonīte pirms mešanas prasīja: “Kā lai metu?” – jokodamies teicu: “Met pēc iespējas stiprāk” – un viņa ņēma un vienkārši IEMETA!

Jānis TROPS

Nāk Ziemassvētki, kad smaržo, garšo un dzied! | Domāsim un darīsim kopā

Svētki nes īpašu dvēseles piepildījumu, bet Ziemassvētkos tas ir jo īpašs. Lai saglabātu noskaņu ilgāk un gūtu emocijas, nākas mazliet papūlēties un atlicināt nedaudz laika, bet ieguldījums ikvienam nesīs gandarījumu.

Lai bērns augtu un būtu vesels, jāpiepilda viņa emociju krātuvīte, jānodrošina fiziskās aktivitātes, nepieciešams dienas režīms un veselīga pārtika. Kā to visu sasaistīt ar ziemu un Ziemassvētkiem? Ļoti vienkārši!

Šogad laikapstākļi mūs lutina, ilgi turas sniegs un var baudīt ziemas aktivitātes. Kustieties paši, bērni mācīsies no jums un darīs tāpat. Braukt no kalniņa var ar ragaviņām vai šļūcampannu un sacensties, kurš tālāk vai ātrāk nobrauks un pēc tam tiks pirmais kalnā. Prieks, jautrība un siltums kaulos visiem!
Ja ir iespēja slēpot – izcili! Slēpošana nodrošina ritmiskas kustības, kas ir svarīgas bērna valodas attīstībai. Slēpes ir dārgs prieks, bet lieliski noderēs arī pastaiga pa mežu vai parku ar brišanu pa sniegu (varbūt pēc eglītes?). Jāatceras par piemērotu apģērbu: viegls, vairākās kārtās, brīvs. Kad no kārtējās kupenas esat ārā, mazliet atvelkot elpu, ar silto dvašu izkausējiet aliņu sniega pelēm (lielisks elpošanas un lūpu vingrinājums). Sniegs nav tikai balts. Uz mazu sekundīti ļaujiet bērnam ar rociņu sniegu pataustīt, būs atkal emocijas un jauni vārdi: auksts, kūst, ledains, viegls, lido, pūkains – tad žigli cimdu rokā! Kurš pirmais uzvilks?

Arī slidot ir labi, bet jābūt drošībai: aizsargķivere, ceļgalu un elkoņu sargi.

Sniegavīra celšana – kas var būt labāks par šo! Darbojas lielā motorika, jāpieliek spēks, veļot un nesot bumbas, rosinām iztēli, un tas viss notiek svaigā gaisā. No rīta varēs ar sniegavīru aprunāties.

Pēc kopīgas darbošanās ārā svaigā gaisā, kad vaidziņos kniebis sals, cimdi aplipuši ar sniega kruzuļiem, bet sejas staro, mājās var uzvārīt vasarā ievākto liepziedu tēju, pasmaržot, papūst, lai ātrāk atdziest, pielikt karotīti medu, tad lēni un nesteidzīgi dzerot tēju pārrunāt, kā diena pavadīta. Pārrunāt ir svarīgi, lai pārliecinātos, vai bērns sapratis notiekošo, kādas emocijas guvis, kādi jauni nosaukumi šodien parādījušies viņa runā. Pārcilāt notikumu secību, lai veidotu bērnam izpratni par laiku: vispirms, ātrāk, pēc tam, vakarā…

Vai zīlītes un dzeņi jau pabaroti? Viņiem ziemā mežā klājas tik grūti, bet varam palīdzēt. Maizes drusciņas un putraimiņi atradīsies katrā mājā. Varbūt tētis vai lielais brālis amatu mācības stundās var uzmeistarot pašiem savu putnu barotavu? Vesels notikums: sēkliņu bēršana, putnu vērošana, rūpes un palīdzība tiem, kas to gaida. Cik daudz dažādu putnu viesojas barotavā? Kad putnu vairāk: no rīta vai pa dienu?

Bērni ir lieliski palīgi dāvanu gatavošanā un iesaiņošanā. Mežā salasītus čiekuriņus var apgleznot ar krāsām, iesiet krāsainās lentītēs un iesaiņot čaukstošā papīrā. Kur nu vēl piparkūku cepšana! Nevajag visu dienu, pietiek ar mazumiņu, lai justu smaržu, garšu un prieku par kopdarbu. Tas ir milzīgs ieguldījums bērna motorikas un emociju attīstībā: pirkstu treniņš krāsojot, mācoties siet lentītes, spiežot vai veidojot formiņas, tinot dāvaniņu – tam nepieciešama liela pirkstu veiklība (bez tās neiztikt zīmēšanā, krāsošanā, rakstīšanā), bet to visu var apgūt darbojoties praktiski.

Ļoti svarīgs ir pieaugušā paraugs! Bērnam teiktie vārdi ir tikai papildinājums tam, ko viņš redz. Ir svarīgi, lai jūsu bērns, dodoties slidot, redz, ka arī jums ir aizsargi, ka arī jūs rūpējaties par drošību, tad viņam tas būs pašsaprotami – tā jādara! Pieaugušā paraugs bērnu iedrošina: re, tētis nobrauca no kalniņa un ir priecīgs, tad jau tas ir kaut kas labs, es arī pamēģināšu!

Pirms Ziemassvētkiem samācieties daudz dzejoļu no galvas! Trenējiet atmiņu kopā ar bērniem!

Nodziediet jauku dziesmu, bērni jums palīdzēs – viņi to prot!