Oktobra vidus ceturtdienas rīts visiem, kas skatās pa logu, bet īpaši tiem, kuri iznākuši ielās, atgādina par rudeni. Kārtīgs salnas rīts. Zeme balta, bet debesis! – mākoņi sabirzuši kā biezpiens un iekrāsojušies tinteszilganā nokrāsā. Tiem cauri spiežas austošās saulītes biešsarkanā gaisma. Kā pasakā! Māksliniekiem būtu kur krāsas likt, lai uzjauktu šos īpašos gleznainos toņus.

Pilsēta dzīvo. Līdz pirmajiem stariem bērnudārzu gaiteņos mazie zābaciņi sanesuši jau tik daudz zemītes, ka sēj tik sēklas un augs puķes! Domes mājā cits pēc cita iedegas logi, tuvojas 8. Baznīcas gailis mierīgs, kā vienmēr, rāda pareizo virzienu, bet mašīnu rinda nebeidz plūst pa Rīgas ielu: rotē pa apļiem, brauc taisni, nogriežas. Labi gan, ka ceļu būvētāji paredzējuši ielas malā izbūvēt „kabatiņas”, kur auto piestāt, lai uzņemtu vai atvestu braucējus. Nopietnais Chrysler 300C ved pārīti. Mašīna piestāj, jaunieši sabučojas, lai atvadītos un dotos darbos. Arī Vwagen vabolīte apstājas nevienu netraucējot, un mīlētāji atvadās viens no otra līdz vakaram. Garām naski pasteidzas Skoda Yeti, bet viņš nepiestāj, viņš steidzas, un brauc jau arī tikai viens pats šoferītis. Ja apstāsies, nebūs, ko sabučot. Cik labi, ka izbūvēta „kabatiņa” iepretī Valletai! Cilvēki var nesteidzoties mīļi atvadīties un acīs viens otram paskatīties, tad dienai ir pavisam cita garša.

Laiks steidzas, saule kāpj augstāk, zeme kļūst aizvien tumšāka. Parkā lapas sabirušas, ka celiņus grūti atrast. Bet sirdī tik laba sajūta, jo izbaudīts burvīgs rīts – rudens salna.